POLITIĶIEM PIETIEK IZDARĪT TRĪS LIETAS

Preses relīze: 02/28/2017

To sarunā ar Dienas Biznesu norāda Deutsche Post DHL (DPDHL) vadītājs Franks Apels. Viņš atzīmē, ka vizītes pamatā ir nevis kāds konrēts iemesls, bet ‒ līdzīgi kā apmeklējumiem citās valstīs ‒ cieņas un pateicības izrādīšana kompānijas darbiniekiem par viņu ieguldījumu.

Ieraugot Jūsu CV, pārsteidz tas, ka Jums ir maģistra grāds ķīmijā, doktora grāds neirobioloģijā, bet jūs kļūstat par DPDHL grupas vadītāju. Kā to var dabūt gatavu?
Tas bija daudz vienkāršāk nekā varētu likties. Pēc studijām universitātē gribēju darboties kādā farmācijas vai ķīmijas nozares kompānijā, bet vieglāk bija atrast darbu McKinsey (vadības konsultāciju kompānijā). Pēc McKinsey man bija jākonsultē arī Deutsche Post (DP). Mans priekšgājējs man vaicāja 2000. gadā, vai es vēlos pievienoties DP grupai. Tas nebija iepriekš izplānots. Bērnībā nedomāju, ka strādāšu DPDHL vai kļūšu par šīs grupas vadītāju. Tīņa vecumā gribēju kļūt par profesoru kādā zinātņu jomā. Lai gan šis bizness atšķiras no neirobioloģijas, tas ir saistīts ar tīklošanu. Tas, kā rīkojamies vai vadām organizāciju, ir lielā mērā saistīts ar to, kā darbojas mūsu smadzenes. Ne tikai studiju laikā, bet arī vēlāk, lasot zinātniskas grāmatas, esmu sapratis, ka var daudz ko iemācīties par to, kāpēc cilvēki ir tādi, kādi viņi ir, un šī izpratne palīdz vadīt lielu organizāciju.

Vai nenožēlojat (aiziešanu no zinātnes)? Varbūt plānojat šajā jomā atgriezties, lai kaut ko atklāt un varbūt saņemtu Nobela prēmiju?
Iespējams, ka neesmu priekš tā pietiekami labs (zinātnieks). Es gan reiz tiku uzaicināts uz Nobela prēmiju pasniegšanas ceremoniju. Tas bija ļoti iespaidīgi. Esot tur, jūs zināt, ka cilvēki, kas saņem šīs prēmijas, pirmkārt, ir tās pelnījuši, otrkārt, viņi visu dzīvi ir strādājuši, lai šādi panākumi būtu. Es tam nebiju pat tuvu. Starp citu, mana sieva arī ir ķīmiķe, es ar viņu satikos laboratorijā.
Taču ja es atgrieztos (zinātnē), iespējams, es vairāk nodarbotos ar biznesa administrāciju un stāstītu par manu pieredzi vadīšanā. Kā, piemēram, šodien, es uzstājos Rīgas Tehniskajā universitātē un runāju par to, kā vadīt organizāciju digitalizācijas laikā. Proti, ko mēs darām, lai gūtu panākumus, kā liekam lietā digitalizāciju. Man ir liela pieredze šajā jomā, tā kā vadu globālu kompāniju jau deviņus gadus. (Šādā amatā) tu daudz ko redzi un iemācies, un es ceru, ka pirms došanās pensijā varēšu (savu pieredzi) nodot jaunajai paaudzei. Es zinu, ka katram pašam ir jāapgūst zināšas, taču laiku pa laikam ir labi uzklausīt citu pieredzi. Jebkurā gadījumā joprojām esmu apmierināts ar savu darbu, un mans līgums nesen tika pagarināts.

Ja nemaldos, līdz 2022. gada oktobrim?
Jā. Vācijā ir likums, ka līgums var tikt pagarināts pēdējā gadā pirms tas beidzies vēl uz pieciem gadiem. Tomēr vadītājam ir jādemonstrē, ka kompānijai klājas labi un darbinieki ir apmierināti un motivēti. Ja kompānijai klājas slikti ‒ tad atbrīvošana no darba notiek daudz ātrāk. Ja pieļaujam būtiskas kļūdas vai negūstam panākumus, tad kompānijai jāmeklē kāds piemērotāks, kurš vadīs uzņēmumu.

Kas ir tās lietas, par kurām varat sacīt: to es paveicu?
Jo īpaši esmu lepns par to, ka esam radījuši uz darbinieku orientētu vidi. Parasti vadītāji koncentrējas uz peļņu un zaudējumiem. Kad nokļuvu vadītāja amatā, es fokusējos uz klientiem, darbiniekiem un akciju turētājiem. Esam panākuši sabalansētību, fokusējoties uz visām trim lietām. Taču īpaši esmu lepns par to, ka katru gadu šo deviņu gadu laikā mūsu darbinieku viedoklis par uzņēmumu ir uzlabojies. Piemēram, Latvijā ir ļoti augsti rādītāji šajā ziņā, un cilvēki lielākoties ir ļoti apmierināti ar darbu kompānijā. Manas algas mainīgā daļa zināmā mērā ir atkarīga no tā, cik apmierināti ir darbinieki. Ja apmierinātība krītas, tad zaudēšu daļu savu ienākumu – tas attiecas arī uz lokālo kompāniju vadītājiem.
Otra lieta, par ko esmu lepns, ir darbinieku karjeras attīstība, cilvēkiem ieņemot arvien atbildīgākus amatus un gūstot tajos panākumus. Ir ļoti liels gandarījums par to, ka kādu ieceļat amatā, apmācat, un viņš gūst panākumus. Par to ir lielāks gandarījums nekā tad, kad pats izdari kaut ko pareizi.

Vai, runājot prezidenta Trampa vārdiem, ir kādi ievērojami darījumi, par ko esat lepns?
Jā, ir pāris lēmumi. Viena bija (loģistikas kompānijas) Excel iegāde, kas bija lielākais pirkums DP vēsturē. Tobrīd es biju DP valdes loceklis un atbildēju par šo darījumu, un mēs no tā joprojām gūstam labumu. Otra lieta ir lēmums pārdot Deutsche Postbank (akcijas) vācu bankai Deutsche Bank dažas dienas pirms Lehman Brothers bankrota.

Vai zinājāt, kas sekos (Postbank cieta zaudējumus – arī Lehman bankrota dēļ)?
Nē, neviens nezināja, jo citādi neviens to nebūtu pircis. Mums vienkārši paveicās. Tas bija tiešām jocīgs notikums. Tobrīd man bija divi sarunu vedēji. Viens no tiem bija kāda kundze, kas gaidīja otro bērnu. Darījums tiks noslēgts dienu pirms viņas došanās maternitātes atvaļinājumā. Pirmdienas rītā viņa man zvana un prasa, vai es zinu, kas noticis. Teicu, ka nē, jo pēc tik intensīvas darba nedēļas nebiju vēl paguvis iepazīties ar jaunākajām ziņām. Tad viņa pateica, ka Lehman Brothers bankrotējis. To sauc par veiksmi. Es to nekad neaizmirsīšu. Manā darbā ir vajadzīga veiksme. Ir gan kāds slavens Luija Pastēra izteikums par to, ka „veiksme uzsmaida sagatavotam prātam”. Tā ir taisnība. Daudzi saka: man neveicas. Taču tas sākas ar jūsu pašu attieksmi. Jums ir jāpamana, kad tuvumā ir veiksme. Ja redzat tikai slikto, tad jūs veiksmi nekad neiepazīsiet. Jā, mums toreiz ļoti paveicās, citādi es jau sen darītu kaut ko citu. Taču es arī kaut kā apjautu, ka tas ir labākais brīdis pārdot “Postbank”.

Kas šobrīd ir DPDHL salīdzinājumā ar laiku, kad pastu piegādāja ar zirgiem?
Esam viena no visglobālākajām kompānijām pasaulē, darbojamies visās pasaules valstīs. Mums ir pusmiljons darbinieku, un ienākumi divreiz pārsniedz Latvijas IKP. Tie ir visai ievērojami rādītāji. Vācijā sasniegta ļoti augsta automatizācijas pakāpe. Mēs varam sašķirot miljons paku stundā. Pirms Ziemassvētkiem mēs apkalpojām vairāk nekā astoņus miljonus paku dienā.

Kam DP šobrīd pieder?
2000. gadā kompānija veica sākotnējo publisko piedāvājumu (IPO), un patlaban 80% akciju ir privāto akcionāru, tostarp institucionālo investoru rokās, bet 20% joprojām pieder Vācijas valdībai. Esam kā privāts uzņēmums. Kaut arī es regulāri tiekos ar Vācijas kancleri, mēs reti runājam par biznesu. Protams, piedalos kopā ar valsts amatpersonām ārvalstu vizītēs biznesa delegāciju sastāvā. Taču valdība kā akcionārs neiejaucas mūsu darbā. Tā ir vācu valdības stiprs princips attiecībā uz visām privatizētajām kompānijām, tostarp aviācijas un telekomunikāciju sfērā. Labs rādītājs (pareizai valdības attieksmei) ir tas, ka DP ir privāts uzņēmums jau 25 gadus un biržas uzņēmums 16 gadus un es šajā laikā esmu tikai otrais vadītājs. Kompānija gūst no tā, jo vadītājam ir laiks veikt izmaiņas. Ja katrus četrus gadus kompānijai ir jauns vadītājs, tad nevar izveidot labu pamatu, kā mums tas ir izdevies. Mans priekšgājējs bija amatā 17 gadus, es esmu jau deviņus, un tas nāk par labu kompānijai. Nevis tāpēc, ka es vai viņš esam labi cilvēki, bet tāpēc, ka stabilitāte nāk par labu uzņēmuma ilgtermiņa interesēm.

Kādi bija kompānijas finanšu rādītāji pērn? Publiski pieejama informācija tikai par deviņiem mēnešiem (ienākumi -4,5% līdz 41,92 miljardiem eiro, bet EBIT +63,7% līdz 2,38 miljardi eiro).
Patlaban es vēl nevaru komentēt pērnā gada rādītājus kopumā, jo tie tiks publicēti tikai martā.

Vai varat vismaz pateikt, ka tie ir labāki nekā 2015. gadā?
Viss, ko varu teikt, ir tas, ka mums ir bijuši četri rekordceturkšņi pēc kārtas.

Kā vēstuļu tirgus atvēršana ietekmējusi DP biznesu?
Vācijā mēs zaudējām daļu tirgus ‒ atkarībā no segmenta 20‒30%, taču joprojām esam lielākais spēlētājs. DP aizvien ir pienākums sniegt universālo pasta pakalpojumu (UPP), proti, piegādes jebkurai mājsaimniecībai, un mūsu cenas tiek regulētas. Tai pašā laikā tirgus ir liberalizēts, citas kompānijas var konkurēt, taču tas ir ļoti grūti, jo tirgus katru gadu sarūk par 2‒3%. Jauniem spēlētājiem ir grūti ienākt sarūkošā tirgū. Taču telekomunikāciju jomā citādāk, tur ir vieglāk konkurēt, jo katru gadu nepieciešams lielāks pakalpojumu apjoms.

Vai DP nebūtu interese sniegt UPP Latvijā?
Kādēļ mums vajadzētu izvēlēties ienākt Latvijā, lai piegādātu vēstules, ja šis tirgus sarūk?

Vai varat zaudēt UPP sniedzēja statusu Vācijā?
DP saglabās šo statusu paredzamā nākotnē, kamēr nav neviena cita, mums ir pienākums šos pakalpojumus sniegt. Taču nevienam par to nav nekādas inereses. Kāpēc kāds gribētu piegādāt pastu uz salām vai kalnos, ja tas ir ļoti dārgi un visur jāveic vēstules piegādes par vienādām cenām.

Vai saņemat valdības dotācijas UPP veikšanai?
Nē. Esam lepni par to, ka savas efektivitātes dēļ ar to vēl nopelnām.

Kāpēc atbraucāt uz Latviju? Droši vien, ka ir kāds svarīgs iemesls.
Nē. (Smejas)

Tam ir grūti noticēt. Tiešām ar premjeru netikāties?
Es jau pieminēju, ka es ierados, jo es vēlējos izrādīt pateicību kompānijas darbiniekiem par viņu ieguldījumu. Kaut arī mūsu gada ienākumi šeit Latvijā ir mazāki nekā vienas dienas ienākumi Vācijā, šis uzņēmums ir ļoti svarīgs. Mēs darbojamies kā vienots tīkls, tādēļ ikvienai sastāvdaļai un detaļai ir nozīme. 150 darbinieki šeit ir tikpat svarīgi kā 200 tūkst. Vācijā, tādēļ arī esmu ieradies. Katru gadu apmeklēju valstis, kurās neesmu bijis, jo uzskatu, ka ir svarīgi novērtēt tajās paveikto un pateikt paldies par ieguldījumu kompānijas darbā. Ar premjeru gan netikos un nezinu, vai viņš maz bija par manu vizīti informēts.

Kādas ir DPDHL lielākās investīcijas un projekti pasaulē?
Tuvākajos mēnešos plānojam veikt investīcijas Latvijā, palašinot šeit savu darbību.

Vai runa ir par jauno loģistikas ēku?
Jā. Tās būs nozīmīgas saistības pret šo tirgu, jo esam ļoti apmierināti ar attīstību, biznesam šeit strauji augot. Runājot par globālo arēnu, mums nav tādu investīciju kā autobūves vai IT sektorā un mēs sekojam saviem klientiem. Pērn esam ieguldījuši teju vienu miljardu eiro šķirošanas jaudu palielināšanā, esam atvēruši jaunas noliktavas, paplašinājuši savu darbību.
Esam paveikuši arī kādu interesantu lietu, proti, izveidojuši savu piegādes elektromobīli. To ražo jauninzveidots uzņēmums (StreetScooter), ko iegādājāmies. Patlaban esam saražojuši 2000 šādu furgonu paku piegādei. Iespējams, šogad saražosim līdz pat 10 tūkst. šādu elektromobīļu.

Un kā ir ar droniem?
Droniem ir garš ceļs priekšā (lai tos izmantotu piegādēm). Tiem ir vajadzīga skaidra identifikācija līdzīgi kā automašīnu numura zīmes, lai zinātu, kam drons pieder un kurš par to ir atbildīgs. Ir vajadzīga vadītāja apliecība. Nevar katram atļaut lidot, jo tas var būt bīstami citiem cilvēkiem vai viņu īpašumam. Un ir vajadzīgi skaidri noteikumi, kurās vietās drīkst lidot. Tāpat kā jūs nedrīkstat braukt visur, bet tikai pa ceļiem. Šīs trīs lietas aizvien nav skaidri noteiktas, un to izveide prasīs laiku. Jebkurā gadījumā tas (piegādes ar dronu) aizvien būs nišas produkts. Taču mēs veicam izmēģinājumus, un, ja tas tiks atļauts, mēs tam būsim gatavi.
Cita intersanta lieta Vācijā ir piegādes jūsu (Smart) automašīnas bagažniekā. Mūsu kurjers piegādā paku un ar saņemtā koda palīdzību var atvērt un aizvērt auto bagažnieku. Ja klients nav apmierināts ar pirkumu, viņš nākamājā dienā var ievietot paciņu savā bagažniekā atpakaļsūtīšanai. Jauniem cilvēkiem tas patīk. Piemēram, ja dzīvoju viens, neesmu mājās un negribu, ka kaimiņi saņem manu paciņu, tad man nav jāiet uz kādu paku piegādes vietu, bet sūtījums tiek atvests uz manu automašīnu.
Tāpat mums ir viedbrilles, ko izmantojam noliktavās preču atlasīšanai. Mums ir arī droni noliktavās, kas meklē konkrētus krājumus. Tādējādi digitalizācijai nav teju nekādu robežu, un tā pavērs interesantas iespējas pakalpojumu sfērā. Daudzi saka, ka digitalizācijas rezultātā cilvēki zaudēs darbu, taču tās ir muļķības. Mēs radīsim jaunas, atšķirīgas darbavietas.
Taču ir nepieciešams investēt izglītībā. Šodien lekcijā teicu: ja politiķis jums vaicā, ko viņam vajadzētu darīt, tad atbilde ir – atvērts tirgus, laba infrastruktūra un izcila izglītība. Jums nav jādara neko vairāk, kā vien minētās lietas. Ar to jūs esat atrisinājuši vairumu problēmu, ar ko varat saskarties. Jūs esat atbildīgi par tirgus atvēršanu, jo tas ir politisks lēmums. Jūs esat atbildīgi par infrastruktūru, jo privātais sektors viens pats šajā jomā nevar darboties. Un jūs esat atbildīgi par izglītību. Ja jūs darāt šīs lietas pareizi, tad varat aizmirst par visu pārējo, jo cilvēki (šādā gadījumā) varēs dabūt labu darbu. Piemēram, pērn piesaistījām 10 tūkst. jaunu darbinieku. Ja mums ir iespēja, mēs radām jaunas darbavietas. Taču mums ir vajadzīgi atbilstoši sagatavoti cilvēki. Tādēļ arī mums ir daudz darbinieku, kas beiguši Rīgas Tehnisko universitāti.

Laikraksts Dienas bizness, Numurs: 42 (5361), 2017. gada 28. februāris
Egons Mudulis